Kristīne Leja, depresijas paciente,

garīgās veselības atbalsta biedrības “Saules zīmes” vadītāja

«Divas reizes esmu piedzīvojusi ļoti smagu depresiju. Pirmo reizi tas notika pirms aptuveni desmit gadiem pēc kāda tuva cilvēka nāves. Nespēju strādāt, man bija grūti saņemties darīt pat ikdienišķus darbus, lielākoties dienu pavadīju gultā. Jutos tik slikti, ka prātā sāka nākt domas par pašnāvību. Toreiz nesapratu, kas ar mani notiek, jo par depresiju bija maz informācijas. Sāku apmeklēt ārsti psihoterapeiti, paralēli psihoterapijai viņa izrakstīja medikamentus, kurus lietoju kādu mēnesi, taču labāk nekļuva. Tad daktere nomainīja medikamentu, un dažu dienu laikā man kļuva labāk. Psihoterapijā sāku apzināties savas depresijas cēloņus, pašsajūta uzlabojās, un pēc nepilna gada ārste zāļu lietošanu pakāpeniski sāka samazināt. Pēc pusotra gada jau jutos lieliski arī bez antidepresantiem un psihoterapijas.

Otro reizi depresija sākās pirms diviem gadiem, tā bija vēl smagāka kā pirmajā reizē, tāpēc tas kļuva par smagāko posms manā dzīvē. Pēc negatīviem notikumiem personīgajā dzīvē sāku justies arvien sliktāk un sapratu, ka atkal jāmeklē palīdzība. Atsāku gan psihoterapiju, gan medikamentu lietošanu, taču šoreiz mans stāvoklis aizvien pasliktinājās. Kādu dienu, kad jutos ļoti slikti, zvanīju psihoterapeitei, bet viņa nevarēja mani pieņemt un ieteica vērsties pie pieredzējuša psihiatra. Tā es nokļuvu Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā Pārdaugava, kur psihiatrs uzreiz ieteica iet slimnīcā. Man bija bail no slimnīcas, tāpēc mēnesi lietoju zāles ambulatori, taču stāvoklis neuzlabojās. Biju izmisumā. Ārsts vēlreiz atgādināja par slimnīcu, kur man būs iespējams ātrāk un precīzāk piemeklēt zāles. Nezinu, cik ilgi man būtu pieticis spēka cīnīties ar slikto pašsajūtu un domām par pašnāvību, kas mani piemeklēja vairākas reizes dienā. Man ļoti, ļoti paveicās, jo slimnīcā, kur man nomainīja zāles, jau pēc divām vai trim dienām sāku justies labāk.

Joprojām lietoju zāles, taču jau samazinātas devas. Un ļoti ceru, ka kādreiz varēšu justies labi arī bez zālēm.

Papildus zālēm man ļoti palīdz nodarbības sporta klubā, skriešana, dejošana. Kad jutos ļoti slikti, aktīvi sportoju pat divas trīs stundas dienā, un bieži pēc fiziskajām aktivitātēm pašsajūta tiešām uzlabojas. Arī peldēšanās vēsā ūdenī man dažkārt palīdz. Ļoti svarīgs ir tuvinieku atbalsts, kā arī uzticēšanas ārstam un augstākam spēkam, ka viss būs labi. Pēc visa pārciestā zinu, ka tā ir LIELA LAIME būt veselai un justies labi. Diemžēl mēs ikdienā to uztveram kā pašsaprotamu, un tikai tad, kad kaut kas notiek, pārskatām vērtības.

Lai arī bija ārkārtīgi smagi, depresijas pārvarēšana man deva garīgu izaugsmi. Tieši slimnīcā sapratu, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Izejot ārā no slimnīcas jau otrajā dienā es sāku veidot garīgās veselības atbalsta biedrību “Saules zīmes”. Es izveidoju arī atbalsta grupu cilvēkiem ar depresiju, kura notiek regulāri katru sestdienu un svētdienu. Mans sapnis nākotnē ir izveidot rehabilitācijas centru cilvēkiem ar depresiju.