Depresijas ārstēšana nav ne viegla, ne ātra, arī Annai tas prasīja divarpus gadus, taču svarīgākais, ka šobrīd viņa atkal spēj izjust prieku par dzīvi un satikties ar cilvēkiem, arī medikamenti vairs nav jālieto. Reizi nedēļā viņa apmeklē kori un baseinu, rūpējas un priecājas par savu dārzu un katru mēnesī Zūmā apmeklē lasītāju klubu, kur sazinās ar latviešiem Kanādā un Amerikā. Viņa piekrīt uzticēt savu stāstu cerībā, ka kādam tas var palīdzēt vērsties pie ārsta pēc profesionāla atbalsta, jo Anna neslēpj – pirms šīs pieredzes viņai pašai bijis visai greizs priekšstats par to, kas ir depresija. “Arī es kādreiz domāju, ka vajag tikai saņemties. Nesapratu, ka tā ir smaga slimība, ar kuru cilvēks tiešām pats nevar tikt galā,” savu stāstu sāk Anna.